Facebook pixel

Šobrīd Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļa piedzīvo vērienīgu rekonstrukciju, lai pēc pārbūves pacienti un medicīnas personāls iegūtu plašākas un ērtākas telpas, kā arī būtu iespēja nodalīt pacientu plūsmas. Uzņemšanas nodaļas vadītāja Anita Kalēja ir gandarīta par iespēju būt klāt šī projekta īstenošanā, norādot, ka līdztekus būvniecības procesam tikpat svarīga ir arī slimnīcas iekšējo procesu pilnveidošana.

Kā jūs nonācāt Ventspils slimnīcas komandā? Pastāstiet par sevi.

– Esmu daktere Anita Kalēja, dzimusi un uzaugusi Rīgā. Pirms pusotra gada saņēmu slimnīcas valdes priekšsēdētāja aicinājumu vadīt Uzņemšanas nodaļu. Pēc neilga pārdomu brīža piekritu. Es labi pārzinu visus neatliekamās palīdzības procesa posmus, tādēļ ar prieku pievienojos slimnīcas komandai laikā, kad slimnīcā notiek būtiskas pārmaiņas. Paredzēts arī mainīt nodaļas nosaukumu un to pārdēvēt par Neatliekamās palīdzības nodaļu, lai precīzāk atspoguļotu nodaļas uzdevumus. Vēlos iesaistīties slimnīcas iekšējo procesu pilnveidošanā.

Kāda ir jūsu iepriekšējā darba pieredze?

– Esmu sertificēta ārste neatliekamajā medicīnā, arī anestezioloģijā un reanimatoloģijā, tādēļ visa mana līdzšinējā darba pieredze bijusi saistīta ar neatliekamām situācijām. Visilgāk – aptuveni 18 gadus – esmu strādājusi Rīgā ātrajā palīdzībā, kad to vēl tā arī sauca. Tas laiks man bija ļoti piepildīts – šajā darbā esmu ieguvusi nenovērtējamu pieredzi gan medicīnā, gan kolēģu un studentu apmācībā, kā arī saskārusies ar dažādām cilvēka izpausmēm situācijās, kuras ikdienas dzīvē reizēm ir ļoti grūti iztēloties. Tieši šajā darbā iemācījos arī organizēt komandu; ātrajos izaugu no ārsta brigādes līdz reanimācijas brigādei. Paralēli tam sāku strādāt arī Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas un reanimācijas nodaļā, un tas man palīdzēja iegūt arvien jaunas zināšanas par dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Nav jau noslēpums, ka ārsta alga bija maza, tāpēc diviem darbiem pievienojās trešais – darbs

Katastrofu medicīnas centra Mācību un kvalifikācijas daļā. Ar kolēģiem braucām uz Latvijas slimnīcām – un mācījām tā laika jaunākās algoritmizētās pieejas cilvēka atdzīvināšanā, gan saistībā ar sirds un asinsvadu slimībām, gan ar traumām. Tas bija ļoti interesants, bet vienlaikus arī grūts periods, reizēm arī tīri fiziski – vienmēr stiepām līdzi manekenus un aprīkojumu. Vēlāk pievienojos specializētās medicīnas daļai, kad braucām palīgā uz reģionu slimnīcām – vai nu konsultējām, vai pārvedām pacientu uz Rīgu. Tad pienāca brīdis, kad atvadījos no ātrās palīdzības un sāku strādāt P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur izveidoju Neatliekamās medicīnas centru. Šogad šim centram apritēja 16 gadi.

Ļoti daudz visa kā!

– Jāatzīst, pēc dabas esmu cilvēks, kam vienmēr gribas atklāt un darīt kaut ko jaunu.

Ar kāda veida pieredzi toreiz saskārāties?

– Pilnīgi jauna pieredze bija vadības process, apziņa, ka neesi atbildīgs tikai par savu darbu, bet par liela kolektīva – apmēram 100 darbinieku – vadīšanu. Negribētu teikt, ka mani pārņēma bailes, bet atbildības sajūtas latiņu gan biju pacēlusi augstu. Būdama vadītāja bez pieredzes, sākumā dažreiz jutos pavisam viena ar savām problēmām. Zināšanas, kā visam vajadzētu notikt, bija tikai sajūtu līmenī. Vienā mirklī pār mani nobira pilnīgi viss – bija jāzina, jāsaprot un jāatbild absolūti par visiem un visu, lai sistēma veiksmīgi funkcionētu. Šķiet, tas bija visgrūtākais periods manā dzīvē. Man, protams, bija atbalstoša vadība un kolēģi, bet ar savu iekšējo sajūtu gan bija jāprot tikt galā.

Atceroties tā brīža izjūtas, pie kādiem secinājumiem nonācāt?

– Sapratu, cik svarīgi, ja tev ir domubiedrs, ar kuru vari aprunāties, izdzīvojot jaunu pieredzi. Tas viss mani likumsakarīgi noveda pie nākamo zināšanu apguves – šobrīd profesionāli apgūstu supervīziju. Tas ir konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīts ar darbu un profesionālo darbību. Šāda atbalstoša un nenosodoša saruna par darbu, par darba jautājumiem ir ļoti vajadzīga. Aktīvi iesaistoties darbā, tajā pavadām lielāko daļu sava laika. Jebkura saruna var būt palīdzoša, galu galā – varbūt daudziem strādājošajiem nebūtu jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība. Līdz ar supervīzijas studijām sāku labāk izprast, kas cilvēkam ir aktuālākais konkrētā brīdī ārkārtas situācijā. Man kā vadītājai ir ļoti svarīgi risināt ne tikai tiešos darba jautājumus, bet palīdzēt kolēģiem arī tīri cilvēcīgi. Ikdienas sadarbībā ar pacientiem reizēm ir sajūta, ka paliek kaut kas neizrunāts. Diemžēl emocijas nereti ņem virsroku, tādēļ ir tik svarīgi apzināties, kā tām neļauties un saglabāt mieru.

Darbs jūsu vadītajā nodaļā ir saspringts. Ārkārtas gadījumos cilvēki nereti zaudē kontroli pār savām emocijām. Kā atrast zelta vidusceļu attiecībās starp pacientu un mediķi?

– Svarīgi apzināties, ka visās Neatliekamās palīdzības nodaļās visā pasaulē cilvēki vienmēr gaida. Un gaida tādēļ, ka pacientu vienmēr ir vairāk nekā ārstu. Tā ir normāla prakse, un tas nav nekas ārkārtējs. Tas nenozīmē, ka kāds ar kaut ko netiek galā, patiesi – jāgaida ir visās neatliekamās palīdzības nodaļās. Pacienti tiek sadalīti grupās atbilstoši stāvokļa smagumam un katras neatliekamās palīdzības nodaļas pamatuzdevums ir ātri atpazīt dzīvībai draudošo situāciju, lai šādiem pacientiem uzreiz sniegtu palīdzību, kas neizbēgami noved pie tā, ka tas pacients, kura stāvoklis nav tik nopietns, gaida ilgāk. Piemēram, ja pacients ir nonācis neatliekamās palīdzības nodaļā, teiksim, plkst. 12, bet plkst. 12.15 ierodas pacients dzīvībai bīstamā stāvoklī, komanda sāks darboties ar šo pacientu un pirmais pacients ārstu gaidīs ilgāk. Tā ir realitāte, taču svarīgākais – palīdzība vai padoms tiks sniegta visiem. Protams, jebkuram pacientam Neatliekamās palīdzības nodaļā stāvoklis var mainīties, tādēļ arī vajadzības gadījumā atkārtoti notiek prioritāšu noteikšana. Mēs, mediķi, ļoti aicinām pacientus sadarboties ar ģimenes ārstiem, jo tie ir speciālisti, kas dara savu darbu labi. Reizēm pacients nemaz nav nedz piezvanījis, nedz aizgājis pie sava ģimenes ārsta, cerot, ka visas problēmas atrisinās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Lūdzam izprast un apzināties faktu, ka neatliekamās palīdzības nodaļas funkcijas atšķiras no ģimenes ārsta prakses un ambulatorās pieņemšanas funkcijām. Nereti pacientiem negribas izpildīt, tā teikt, savu mājasdarbu, pirms tam īstenojot sadarbību ar savu ģimenes ārstu. Mēs katrs pats esam atbildīgi par savu dzīvi un veselību. Lai izvairītos no domstarpībām, primāri ir jāveicina saruna starp mediķiem un pacientiem.

Ventspilī dzīvojat un strādājat pusotru gadu. Kā jūs šeit jūtaties?

– Es jūtos pieņemta. Cilvēki ir atsaucīgi, un kolēģi ir draudzīgi un atbalstoši. Dzīve rit mierīgāk, un es tam pamazām pielāgojos. Pēc ātra un dinamiska dzīves skrējiena saproti, ka dinamikai ir arī savi mīnusi, izdegšanas sindroma riskus ieskaitot. Esmu par to, ka vide ir jāpamaina, lai mēs uz daudz ko ierastu paskatītos citām acīm. Biju nolēmusi mainīt savu dzīvi, toskait profesionālo, visai radikāli jau pirms aicinājuma pievienoties Ventspils slimnīcas komandai, bet šo plānu ietekmēja pandēmija. Tā nu esmu šeit un jūtos labi. Process, kurā dzīve mani ir tagad ievedusi, man ir ļoti interesants.

Šobrīd notiek Uzņemšanas nodaļas pārbūve. Ko jūs sagaidāt no šī projekta?

– Jaunais projekts paredz radikālas pārmaiņas. Tā būs slēgta, nevis caurstaigājama nodaļa. Esmu gandarīta par to, ka pēc rekonstrukcijas izdosies atdalīt pašnācēju plūsmu no tiem pacientiem, kurus atved ar neatliekamo palīdzību. Tās ir būtiskākās izmaiņas šajā projektā, ko novērtēs ikviens slimnīcas apmeklētājs, jo tas palīdzēs nodrošināt lielāku privātumu pacientiem. Uzgaidāmās telpas būs ērtākas un plašākas, tādējādi nodrošinot iespēju ievērot distanci, ko mums iemācījis kovida pandēmijas laiks. Vide, kurā mēs uzturamies, ietekmē mūs. Esmu pārliecināta, ka pēc rekonstrukcijas labāk jutīsies ne tikai pacienti, bet arī medicīniskais personāls.

Kā medicīna ienāca jūsu dzīvē? Vai ģimenē vēl kāds saistīts ar šo profesiju?

– Manā ģimenē pirms tam nav bijis neviena mediķa, mamma bija skolotāja, tētis –mežzinis ar augstāko izglītību. Skolas laikā mani ļoti saistīja valodas, bioloģija, anatomija, šie priekšmeti padevās. Tā kā mācījos to, kas mani ļoti interesēja, doma par medicīnu atnāca pati no sevis. No manas klases, starp citu, daudzi aizgāja studēt medicīnu, daļa arī turpina darboties šajā jomā. Kad specializējos, nevarēju īsti saprast, kurā virzienā raudzīties – vienmēr saistījusi ne tikai neatliekamā situācija, bet arī psiholoģija. Tagad esmu nonākusi pie tā, ka esmu gan neatliekamās palīdzības jomā, gan ikdienā saskaros ar cilvēku uzvedības jautājumiem. Par cilvēka ķermeni man viss ir diezgan skaidrs, tagad esmu pievērsusies cilvēka domām un izjūtām.

Kas jums pašai savā darbā visvairāk patīk?

– Man patīk nodot savas zināšanas un pieredzi citiem, palīdzēt cilvēkiem pilnveidoties. Un man ir svarīga šī sajūta, ka tas, ko es zinu un ko pielietoju praksē, palīdz un darbojas. Neatliekamā situācijā to rezultātu ātri var sagaidīt. Ir jāveido un jāattīsta komandas, jāpilnveido spēja darboties komandā. Slimnīcā uzsāk darbu jauni un motivēti mediķi – ir redzamas izaugsmes iespējas, pārņemot labāko no kolēģu pieredzes un papildinot to ar jaunām atziņām. Un svarīgas ir sarunas ar pacientu, jo nereti līdztekus kādai špricei vai tabletei krietni vairāk ir vajadzīga vienkārša aprunāšanās.

Bet reizēm tomēr neizdodas palīdzēt…Kā jūs tiekat galā ar tiem brīžiem, kad pacients aiziet?

– Jā, nāves jautājums medicīnā ir aktuāls, tas visu laiku stāv kaut kur blakus. Esmu sev nodefinējusi, ka no šī jautājuma ir jāspēj norobežoties – jāapzinās, ka nedrīkst mirt ar katru pacientu. Sarunas ar kolēģiem ļoti palīdz. Šādas atbalstošas sarunas emocionāli smagos gadījumos būtu jāpadara par slimnīcas iekšējo kultūru, un esmu gandarīta, ka slimnīcas vadība personāla labbūtībai piešķir lielu nozīmi.

Kā jūs restartējaties? Kas jums palīdz atgūt spēkus pēc ikdienas straujā skrējiena?

– Beidzot esmu iemācījusies atdalīt darbu no sava brīvā laika un censties mājās par darbu nedomāt. Esmu ar sevi vienojusies, ka par darbu domāšu tikai darbā un par to sev vairs nepārmetu. Es daudz lasu, mācos tiešsaistes kursos lietas, kas mani interesē, man patīk pastaigas, un Ventspilī tam ir izcili priekšnoteikumi. Es nejūtos vientuļa, esot kopā ar sevi, bet svarīgi saprast, ka viens neesi spējīgs atrisināt visas pasaules problēmas. Spēks ir komandā.

Avots: Ventas Balss, Foto - Kristaps Anškens

''Profesionāls, iejūtīgs speciālists ar augstu atbildības sajūtu, un, kas būtiski - komandas spēlētājs, '' tā Gustu Ancānu, pēdējā gada rezidentu-pulmonologu raksturo slimnīcas Galvenais ārsts Edijs Ilziņš.

Pirmdien, 14.martā, Ventspils Dzemdību nodaļa, klātesot slimnīcas valdes priekšsēdētājam Jurim Lācim, nodaļas vecākajai vecmātei Baibai Mincenbergai un Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes loceklei Elīnai Treijai, pievienojās 3+ kustībai, kas nodrošina daudzbērnu ģimeņu informēšanu par pieejamo valsts un pašvaldības atbalstu, kā arī iepriecina daudzbērnu māmiņas, kas mūsu nodaļā laiž pasaulē 3.mazuli ar atbalstītāju sagatavotām dāvaniņām.

Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība uzsākusi īpašu kampaņu, lai vienkāršā un saprotamā veidā informētu jaunās daudzbērnu ģimenes, kāds atbalsts pieejams no valsts un pašvaldības puses un kādas ir iespējas plašāk aizstāvēt daudzbērnu ģimeņu intereses reģionālā un nacionālā mērogā. Savukārt Ziemeļkurzemes reģionālajai slimnīcai ir gods būt daļai no šīs kampaņas!

Šodien Ventspilī pirmo apsveikumu saņēma Delveru ģimene, kas visus trīs bērniņus sagaidījusi tieši Ventspils Dzemdību nodaļā. Trešā bērniņa, puisīša Daira mamma Edīte ar saviļņojumu atzīst, ka sapnis par lielu ģimeni ar vismaz trīs bērniņiem ģimenei ir īstenojies!

Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca jau vairāku gadu garumā jaunajām ģimenēm, kuras Ventspils Dzemdību nodaļā sagaida trešo un katru nākamo bērniņu, dāvina iespēju paaugstināta komforta palātu izmantot bez maksas. Turklāt šobrīd, atbalstot ģimenes dzemdības, Covid-19 testus tētiem slimnīca nodrošina bez maksas.

Būtiska loma jauno vecāku izvēlei – veidot ģimeni Ventspilī, ir arī Ventspils valstspilsētas pašvaldībai, kas piedāvā plašu atbalsta sistēmu daudzbērnu ģimenēm. Visām ventspilnieku daudzbērnu ģimenēm, neatkarīgi no ģimenes ienākumu līmeņa, pieejami braukšanas maksas atvieglojumi pilsētas sabiedriskajā transportā un nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi. Lai sniegtu lielāku finansiālo atbalstu Ventspilī dzīvojošajām ģimenēm ar jaundzimušo, Ventspils pilsētas pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu no 10.marta paaugstināt bērna piedzimšanas pabalstu.

Aktīvi tiek īstenota arī programma “Ventspils – mazulim draudzīga pilsēta”, kuras ietvaros pēc iedzīvotāju ierosinājumiem, tiek veikti uzlabojumi visās jomas, kas ietekmē mazuļu un vecāku labsajūtu - jauni speciālisti bērnu veselības aprūpei, papildu grupiņas bērnudārzos, jauni bērnu rotaļu laukumi, pazeminātas ielu apmales, pārtinamie galdi visā pilsētā un daudzas citas pašvaldības atbalstītas vecāku iniciatīvas.

Kā stāsta Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes locekle Elīna Treija, vēlme uzsākt jauno daudzbērnu ģimeņu sveikšanu radusies tāpēc, ka Latvijā arvien sarūk vidējais bērnu skaits ģimenē. Šobrīd summārais dzimstības koeficients Latvijā ir 1,6, kas stipri atpaliek no minimālā nepieciešamā dzimstības līmeņa 2,1 bērns uz vienu sievieti, lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu. Tādēļ katra māmiņa, kas uzdrošinās laist pasaulē trešo vai ceturto mazuli, ir īpaši atbalstāma.

Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība ar šiem apsveikumiem un informēšanas kampaņu vēlas iedrošināt ģimenes pievienoties 3+ kustībai – iesaistīties esošās vai veidot jaunas lokālās biedrības, jo tikai organizēti ir iespēja virzīt kopīgas iniciatīvas un panākt paliekošus uzlabojumus ģimenēm.

Lai kampaņu varētu paplašināt visos Latvijas reģionos, Apvienība aicina uzņēmējus pievienoties apsveicēju lokam!  Labais vairo labo!

Piektdien, 11. martā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis un Kurzemes Acu centra vadītājs Kaspars Ozols iepazīstināja ar plašajām acu diagnostikas un ārstēšanas iespējām Kurzemes Acu centrā Ventspilī, Talsos, Kuldīgā un Liepājā.

2021.gadā Kurzemes acu centram iegādāts pasaules līmeņa OCT (optiskās koherences tomogrāfs) un Fundus kamera. Šo iekārtu iegāde noslēdza padziļinātās acu izmeklēšanas kompleksa atjaunināšanas procesu. Šobrīd Kurzemes Acu centrā pieejama pasaulē modernākā aparatūra acu slimību diagnostikai un novēršanai. Iekārtu izgatavotājs ir kompānija Zeiss, kas ir viens no lielākajiem oftalmoloģisko iekārtu ražotājiem pasaulē un zināms ar savām inovācijām un Vācijai raksturīgo kvalitāti.

Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī Kurzemes acu centrs tika atvērts 2014.gadā. Šobrīd centrs darbojas Ventspilī, Talsos un kopš pagājušā gada arī Liepājā un Kuldīgā. Kopš centra darbības uzsākšanas pacientu skaits ir dubultojies, šobrīd sasniedzot 15 tūkst. gadā. Centra attīstību apliecina arī veikto glaukomas, kataraktas un citu acu slimību operāciju skaits – ja 2014. gadā tās bija 730 operācijas, tad pērn - jau 1750. Ne mazāk svarīgas ir pozitīvās pacientu atsauksmes, kas tiek saņemtas gan par ārstniecības kvalitāti, gan profesionālo un iejūtīgo Kurzemes Acu centra komandu un tās vadītāju Dr. Kasparu Ozolu.

14. februāris ir visu mīlētāju diena – kāds to atzīmē, kāds ne, vēl kādam tas ir ikdienišķs datums kalendārā. Savukārt Sumļenniju ģimenē šis datums ir īpašs neatkarīgi no Valentīna dienas un reizē – mīlestības pilns.

14. februāri īpašu padarījis fakts, ka divas no Sumļenniju ģimenes meitiņām šo datumu izvēlējās par savu dzimšanas dienu. Keita šogad svin sesto, bet Samanta – pirmo dzimšanas dienu. Ja ar pirmo meitiņu tā šķitusi nejaušība, tad ar otro jau šķitis zīmīgi.  Kā atzīst meitiņu mamma Arta, - kopš meitiņu piedzimšanas 14. februāris vairs nav tikai Valentīna diena, - tiek svinēta meiteņu dzimšanas diena un sajūtas – vairāk pat kā mātes dienā! Un visam pāri tomēr – mīlestības svētki.

Jautāta, vai vienā datumā dzimušajām meitenēm arī pamanāmas kādas kopīgas rakstura iezīmes, mamma saka, ka to vēl grūti pateikt, bet vizuāli meitenes, lai gan dzimušas ar 5 gadu starpību, tomēr izskatoties ļoti līdzīgas. Kā dvīnītes! Trīs meitu māmiņa Arta norāda, ka arī vecākā meita mammai uz Dzemdību nodaļu likusi doties svētku dienā – par savu dzimšanas dienu izvēloties Jūras svētkus.

Kā vēl kādu zīmīgu un ļoti patīkamu sakritību Arta sauc tikšanos ar vecmāti Aiju Ziemeli. Viņas tikās gan 2016. gada 14. februārī, gan pērn – 14. februārī.

Visas 3 meitas man dzimušas Ventspilī, un citu iespēju es pat neapsvēru! Ar pirmo meitu pat speciāli braucu uz Ventspili no Rīgas. Par Ventspils slimnīcas Dzemdību nodaļu un personālu – vecmātēm, ārstiem, sanitāriem, māsām – varu teikt tikai visatzinīgākos vārdus! Šeit visas vecmātes ir lieliskas, tāpēc nav pat vajadzības slēgt līgumu.

Trīs meitu mamma Arta

Iejūtība, profesionalitāte, mīlestība un māju sajūta – kāpēc gan uz Ventspils Dzemdību nodaļu nedoties svētkos?

Vietai, kur pirmo reizi satiecies ar savu bērniņu, ir nozīme! Māmiņa Karīna, kura jau divus mazulīšus pasaulē laidusi tieši Ventspils slimnīcā, vēlreiz apciemoja mūsu mājīgo Dzemdību nodaļu, lai pateiktu paldies visai komandai, īpaši vecmātei – Diānai Zaļepskai un dalītos ar savu fantastiski laimīgo stāstu! Ja arī jums priekšā lielais notikums - esat mīļi gaidīti Ventspils slimnīcā!

phone-handsetmap-markercrossmenu linkedin facebook pinterest youtube rss twitter instagram facebook-blank rss-blank linkedin-blank pinterest youtube twitter instagram