2020. gada 30. martā – pirms 3 gadiem – Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) izstrādātajā kartē parādījās pirmais Ventspilī konstatētais Covid saslimšanas gadījums. Ārkārtas stāvokli saistībā ar Covid izplatību Latvijā valdība bija izsludinājusi jau 12. martā.
Lai uzzinātu, kā Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca tikusi galā šajā izaicinājumu pilnajā laikā, aicinājām uz sarunu slimnīcas valdes locekli, galveno ārstu Ediju Ilziņu.
Atceroties laiku pirms 3 gadiem, cik gatava šādai pandēmijai bija veselības aprūpes sistēma Latvijā?
Laiks skrien ātri, tomēr šie notikumi, kas risinājās, pandēmijai sasniedzot Latviju, joprojām ir ļoti spilgtā atmiņā. Covid - 19 izplatība un tās radītās sekas noteikti likušas pārdomāt visas pasaules gatavību tādiem satricinājumiem. Sākotnēji bija grūti noticēt, ka šis no Uhaņas nākušais vīruss sasniegs arī mūs, bet praksē diemžēl pierādījās, ka mūsdienu globalizācijas apstākļos vīrusa izplatībai nav robežu.
Eiropā pirmie inficēšanās gadījumi tika konstatēti Itālijā un vīruss strauji izplatījās pa visu Eiropu, skarot arī Latviju un, saprotams, arī Ziemeļkurzemi un Ventspili.
Uzskatu, ka 2020. gada pavasarī pasaules veselības aprūpes sistēma tam nebija gatava - vīruss bija jauns, tam nebija skaidras diagnostikas iespējas, slimības izpausmes, specifiskas ārstēšanas, nebija pieredzes ar nepieciešamajiem ierobežojumiem. Arī ārstniecības iestādēm nebija pieredzes ar tik liela skaita smagu pacientu uzņemšanu, tai skaitā nebija plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtu tādā apjomā, lai varētu palīdzēt pacientiem.
Runājot par globālo kontekstu, noteikti jāpiemin operatīvā vakcīnu izstrāde, mobilizējoties visas pasaules medicīnas zinātniekiem, kas bija līdz šim nepieredzēts sasniegums. Tiklīdz vakcīnas bija apstiprinātas, arī Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca uzsāka medicīnas darbinieku un sabiedrības vakcināciju, tai skaitā atvēra Latvijā pirmo masu vakcinācijas centru Sporta namā “Centrs” – Ventspilī, kas kļuva par piemēru līdzīgu centru atvēršanai visā Latvijā.
Covid izplatības ierobežošanā nozīmīga loma bija arī visas sabiedrības iesaistei un sadarbībai. Un lai arī sākotnēji ar pretestību, tomēr tik ļoti nepieciešamie ierobežojumi ātri vien kļuva par mūsu ikdienas normālu sastāvdaļu, ietverot higiēnu, distancēšanos, personīgās veselības monitoringu, testēšanos.
Kā slimnīca gatavojās, redzot, ka Covid-19 sāk izplatīties arī Latvijā?
Lai arī pirmais inficētais pacients epidemioloģiskajā kartē Ventspilī parādījās 2020. gada pavasarī, slimnīcā pirmie Covid-19 pacienti tika stacionēti rudenī. Sadarbībā ar pašvaldību aktīvi rīkojāmies, plānojām dažādus scenārijus jau pavasarī. Neviens nezināja, cik plaši un cik smagi pandēmija skars Latviju un Ventspili, mums bija jābūt gataviem.
Pirms 3 gadiem, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis arī Latvijā un bija jāsāk lietot sejas maskas ne tikai ārstniecības iestādēs, bet arī veikalos, publiskās vietās, sabiedriskajā transportā, tās tādos apjomos nebija pieejamas. Līdz ar Ventspils pašvaldības aktīvu iesaisti, tika operatīvi rasta iespēja pasūtīt masku izgatavošanu pie šuvējiem, kas nodrošināja, ka laikā, kad maskas visā pasaulē trūka, mums šai problēmai bija atrasts pagaidu risinājums.
Saprotot, ka slimnīcas kapacitāte var būt nepietiekama, pašvaldība pielāgoja arī atsevišķu ēku Covid pacientu uzņemšanai. Par laimi līdz šādai vajadzībai nenonācām, bet gadījumā, ja vienlaicīgs inficēto un stacionējamo pacientu skaits būtu lielāks, šis risinājums būtu izšķiroši svarīgs, lai turpinātu nodrošināt arī pārējo pacientu ārstēšanu.
Protams, ka pirmie stacionētie Covid-19 pacienti, neraugoties uz slimnīcas augsto gatavību, radīja apjukumu, kas saistīts ar iepriekš nepieredzēto spectērpu valkāšanu, pacientu izolācijas prasībām, bailēm un neziņu, bet reizē esmu gandarīts, ka slimnīcas speciālisti ļoti ātri adaptējās un pielāgojās situācijai.
Laiks kopumā saistās ar milzīgiem izaicinājumiem – ar Covid-19 slimoja arī personāls, laikā, kad stacionējamo pacientu skaits pieauga, nācās pārprofilēt un pat uz laiku slēgt atsevišķas slimnīcas nodaļas, ierobežot plānveida pakalpojumus, orientējoties tikai uz neatliekamās palīdzības sniegšanu, tai skaitā, Covid pacientu ārstēšanu.
Kāda šobrīd ir situācija ar Covid 19?
Pašlaik vīrusa izplatība un saslimšana ir kontrolēta, kas saistīts gan ar nepieciešamo ierobežojumu īstenošanu, gan vakcināciju. Būtiski, ka ir zināms arī, kā šo slimību ārstēt, kā tā attīstās, kāda ir vīrusa ietekme uz pacienta organismu, ko nevar teikt par situāciju pirms 3 gadiem.
Līdz šim ar pamatdiagnozi Covid-19 Ventspilī un Talsos ārstēti vairāk nekā 1300 pacienti, skaits gan ir daudz lielāks, jo Covid-19 rosinājis arī hronisku saslimšanu saasinājumus. Diemžēl arī slimības pārslimošana lielā daļā gadījumu atstāj negatīvas sekas uz pacientu veselību – uz elpceļiem, uz mentālo veselību u.c. Slimnīcā joprojām ir Covid-19 pacienti, tomēr situācija ir stabilizējusies un Covid, tāpat kā gripa - kļuvis par sezonālu infekcijas slimību.
Vai pieredze ar Covid-19 sniegusi arī kādas atziņas un secinājumus?
Šī pandēmija bija milzīga, sāpīga un reizē vērtīga mācībstunda visas pasaules, tai skaitā Latvijas medicīnas sistēmai un katram pasaules pilsonim. Mēs zinām, kādas bija sekas, kādi bija ierobežojumi, kāda bija medicīnas personāla pārslodze, ar kādām problēmām saskārāmies.
Gan slimnīca, gan visa veselības aprūpes sistēma Latvijā un pasaulē pilnveidojusi prasmi mobilizēt resursus, organizēt pacientu plūsmas, organizēt darbu krīzes apstākļos. Par Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu pavisam droši varu teikt, ka tā gan diagnostikas, gan ārstniecības, gan rehabilitācijas ziņā ir būtiski augusi.
Diemžēl Covid pandēmija bijusi sāpīga pieredze ne tikai slimnīcām, bet arī katrai ģimenei, kam ir savs stāsts par Covid-19, kas labākajā gadījumā saistīts ar mājsēdēm, mājas karantīnu un citiem ierobežojumiem, sliktākajā - ar tuvinieku zaudējumu. Patiešām ļoti ceru, ka šāda mēroga pandēmija vairs neatkārtosies.
