Šobrīd Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļa piedzīvo vērienīgu rekonstrukciju, lai pēc pārbūves pacienti un medicīnas personāls iegūtu plašākas un ērtākas telpas, kā arī būtu iespēja nodalīt pacientu plūsmas. Uzņemšanas nodaļas vadītāja Anita Kalēja ir gandarīta par iespēju būt klāt šī projekta īstenošanā, norādot, ka līdztekus būvniecības procesam tikpat svarīga ir arī slimnīcas iekšējo procesu pilnveidošana.
Kā jūs nonācāt Ventspils slimnīcas komandā? Pastāstiet par sevi.
– Esmu daktere Anita Kalēja, dzimusi un uzaugusi Rīgā. Pirms pusotra gada saņēmu slimnīcas valdes priekšsēdētāja aicinājumu vadīt Uzņemšanas nodaļu. Pēc neilga pārdomu brīža piekritu. Es labi pārzinu visus neatliekamās palīdzības procesa posmus, tādēļ ar prieku pievienojos slimnīcas komandai laikā, kad slimnīcā notiek būtiskas pārmaiņas. Paredzēts arī mainīt nodaļas nosaukumu un to pārdēvēt par Neatliekamās palīdzības nodaļu, lai precīzāk atspoguļotu nodaļas uzdevumus. Vēlos iesaistīties slimnīcas iekšējo procesu pilnveidošanā.
Kāda ir jūsu iepriekšējā darba pieredze?
– Esmu sertificēta ārste neatliekamajā medicīnā, arī anestezioloģijā un reanimatoloģijā, tādēļ visa mana līdzšinējā darba pieredze bijusi saistīta ar neatliekamām situācijām. Visilgāk – aptuveni 18 gadus – esmu strādājusi Rīgā ātrajā palīdzībā, kad to vēl tā arī sauca. Tas laiks man bija ļoti piepildīts – šajā darbā esmu ieguvusi nenovērtējamu pieredzi gan medicīnā, gan kolēģu un studentu apmācībā, kā arī saskārusies ar dažādām cilvēka izpausmēm situācijās, kuras ikdienas dzīvē reizēm ir ļoti grūti iztēloties. Tieši šajā darbā iemācījos arī organizēt komandu; ātrajos izaugu no ārsta brigādes līdz reanimācijas brigādei. Paralēli tam sāku strādāt arī Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas un reanimācijas nodaļā, un tas man palīdzēja iegūt arvien jaunas zināšanas par dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Nav jau noslēpums, ka ārsta alga bija maza, tāpēc diviem darbiem pievienojās trešais – darbs
Katastrofu medicīnas centra Mācību un kvalifikācijas daļā. Ar kolēģiem braucām uz Latvijas slimnīcām – un mācījām tā laika jaunākās algoritmizētās pieejas cilvēka atdzīvināšanā, gan saistībā ar sirds un asinsvadu slimībām, gan ar traumām. Tas bija ļoti interesants, bet vienlaikus arī grūts periods, reizēm arī tīri fiziski – vienmēr stiepām līdzi manekenus un aprīkojumu. Vēlāk pievienojos specializētās medicīnas daļai, kad braucām palīgā uz reģionu slimnīcām – vai nu konsultējām, vai pārvedām pacientu uz Rīgu. Tad pienāca brīdis, kad atvadījos no ātrās palīdzības un sāku strādāt P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur izveidoju Neatliekamās medicīnas centru. Šogad šim centram apritēja 16 gadi.
Ļoti daudz visa kā!
– Jāatzīst, pēc dabas esmu cilvēks, kam vienmēr gribas atklāt un darīt kaut ko jaunu.
Ar kāda veida pieredzi toreiz saskārāties?
– Pilnīgi jauna pieredze bija vadības process, apziņa, ka neesi atbildīgs tikai par savu darbu, bet par liela kolektīva – apmēram 100 darbinieku – vadīšanu. Negribētu teikt, ka mani pārņēma bailes, bet atbildības sajūtas latiņu gan biju pacēlusi augstu. Būdama vadītāja bez pieredzes, sākumā dažreiz jutos pavisam viena ar savām problēmām. Zināšanas, kā visam vajadzētu notikt, bija tikai sajūtu līmenī. Vienā mirklī pār mani nobira pilnīgi viss – bija jāzina, jāsaprot un jāatbild absolūti par visiem un visu, lai sistēma veiksmīgi funkcionētu. Šķiet, tas bija visgrūtākais periods manā dzīvē. Man, protams, bija atbalstoša vadība un kolēģi, bet ar savu iekšējo sajūtu gan bija jāprot tikt galā.
Atceroties tā brīža izjūtas, pie kādiem secinājumiem nonācāt?
– Sapratu, cik svarīgi, ja tev ir domubiedrs, ar kuru vari aprunāties, izdzīvojot jaunu pieredzi. Tas viss mani likumsakarīgi noveda pie nākamo zināšanu apguves – šobrīd profesionāli apgūstu supervīziju. Tas ir konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīts ar darbu un profesionālo darbību. Šāda atbalstoša un nenosodoša saruna par darbu, par darba jautājumiem ir ļoti vajadzīga. Aktīvi iesaistoties darbā, tajā pavadām lielāko daļu sava laika. Jebkura saruna var būt palīdzoša, galu galā – varbūt daudziem strādājošajiem nebūtu jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība. Līdz ar supervīzijas studijām sāku labāk izprast, kas cilvēkam ir aktuālākais konkrētā brīdī ārkārtas situācijā. Man kā vadītājai ir ļoti svarīgi risināt ne tikai tiešos darba jautājumus, bet palīdzēt kolēģiem arī tīri cilvēcīgi. Ikdienas sadarbībā ar pacientiem reizēm ir sajūta, ka paliek kaut kas neizrunāts. Diemžēl emocijas nereti ņem virsroku, tādēļ ir tik svarīgi apzināties, kā tām neļauties un saglabāt mieru.
Darbs jūsu vadītajā nodaļā ir saspringts. Ārkārtas gadījumos cilvēki nereti zaudē kontroli pār savām emocijām. Kā atrast zelta vidusceļu attiecībās starp pacientu un mediķi?
– Svarīgi apzināties, ka visās Neatliekamās palīdzības nodaļās visā pasaulē cilvēki vienmēr gaida. Un gaida tādēļ, ka pacientu vienmēr ir vairāk nekā ārstu. Tā ir normāla prakse, un tas nav nekas ārkārtējs. Tas nenozīmē, ka kāds ar kaut ko netiek galā, patiesi – jāgaida ir visās neatliekamās palīdzības nodaļās. Pacienti tiek sadalīti grupās atbilstoši stāvokļa smagumam un katras neatliekamās palīdzības nodaļas pamatuzdevums ir ātri atpazīt dzīvībai draudošo situāciju, lai šādiem pacientiem uzreiz sniegtu palīdzību, kas neizbēgami noved pie tā, ka tas pacients, kura stāvoklis nav tik nopietns, gaida ilgāk. Piemēram, ja pacients ir nonācis neatliekamās palīdzības nodaļā, teiksim, plkst. 12, bet plkst. 12.15 ierodas pacients dzīvībai bīstamā stāvoklī, komanda sāks darboties ar šo pacientu un pirmais pacients ārstu gaidīs ilgāk. Tā ir realitāte, taču svarīgākais – palīdzība vai padoms tiks sniegta visiem. Protams, jebkuram pacientam Neatliekamās palīdzības nodaļā stāvoklis var mainīties, tādēļ arī vajadzības gadījumā atkārtoti notiek prioritāšu noteikšana. Mēs, mediķi, ļoti aicinām pacientus sadarboties ar ģimenes ārstiem, jo tie ir speciālisti, kas dara savu darbu labi. Reizēm pacients nemaz nav nedz piezvanījis, nedz aizgājis pie sava ģimenes ārsta, cerot, ka visas problēmas atrisinās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Lūdzam izprast un apzināties faktu, ka neatliekamās palīdzības nodaļas funkcijas atšķiras no ģimenes ārsta prakses un ambulatorās pieņemšanas funkcijām. Nereti pacientiem negribas izpildīt, tā teikt, savu mājasdarbu, pirms tam īstenojot sadarbību ar savu ģimenes ārstu. Mēs katrs pats esam atbildīgi par savu dzīvi un veselību. Lai izvairītos no domstarpībām, primāri ir jāveicina saruna starp mediķiem un pacientiem.
Ventspilī dzīvojat un strādājat pusotru gadu. Kā jūs šeit jūtaties?
– Es jūtos pieņemta. Cilvēki ir atsaucīgi, un kolēģi ir draudzīgi un atbalstoši. Dzīve rit mierīgāk, un es tam pamazām pielāgojos. Pēc ātra un dinamiska dzīves skrējiena saproti, ka dinamikai ir arī savi mīnusi, izdegšanas sindroma riskus ieskaitot. Esmu par to, ka vide ir jāpamaina, lai mēs uz daudz ko ierastu paskatītos citām acīm. Biju nolēmusi mainīt savu dzīvi, toskait profesionālo, visai radikāli jau pirms aicinājuma pievienoties Ventspils slimnīcas komandai, bet šo plānu ietekmēja pandēmija. Tā nu esmu šeit un jūtos labi. Process, kurā dzīve mani ir tagad ievedusi, man ir ļoti interesants.
Šobrīd notiek Uzņemšanas nodaļas pārbūve. Ko jūs sagaidāt no šī projekta?
– Jaunais projekts paredz radikālas pārmaiņas. Tā būs slēgta, nevis caurstaigājama nodaļa. Esmu gandarīta par to, ka pēc rekonstrukcijas izdosies atdalīt pašnācēju plūsmu no tiem pacientiem, kurus atved ar neatliekamo palīdzību. Tās ir būtiskākās izmaiņas šajā projektā, ko novērtēs ikviens slimnīcas apmeklētājs, jo tas palīdzēs nodrošināt lielāku privātumu pacientiem. Uzgaidāmās telpas būs ērtākas un plašākas, tādējādi nodrošinot iespēju ievērot distanci, ko mums iemācījis kovida pandēmijas laiks. Vide, kurā mēs uzturamies, ietekmē mūs. Esmu pārliecināta, ka pēc rekonstrukcijas labāk jutīsies ne tikai pacienti, bet arī medicīniskais personāls.
Kā medicīna ienāca jūsu dzīvē? Vai ģimenē vēl kāds saistīts ar šo profesiju?
– Manā ģimenē pirms tam nav bijis neviena mediķa, mamma bija skolotāja, tētis –mežzinis ar augstāko izglītību. Skolas laikā mani ļoti saistīja valodas, bioloģija, anatomija, šie priekšmeti padevās. Tā kā mācījos to, kas mani ļoti interesēja, doma par medicīnu atnāca pati no sevis. No manas klases, starp citu, daudzi aizgāja studēt medicīnu, daļa arī turpina darboties šajā jomā. Kad specializējos, nevarēju īsti saprast, kurā virzienā raudzīties – vienmēr saistījusi ne tikai neatliekamā situācija, bet arī psiholoģija. Tagad esmu nonākusi pie tā, ka esmu gan neatliekamās palīdzības jomā, gan ikdienā saskaros ar cilvēku uzvedības jautājumiem. Par cilvēka ķermeni man viss ir diezgan skaidrs, tagad esmu pievērsusies cilvēka domām un izjūtām.
Kas jums pašai savā darbā visvairāk patīk?
– Man patīk nodot savas zināšanas un pieredzi citiem, palīdzēt cilvēkiem pilnveidoties. Un man ir svarīga šī sajūta, ka tas, ko es zinu un ko pielietoju praksē, palīdz un darbojas. Neatliekamā situācijā to rezultātu ātri var sagaidīt. Ir jāveido un jāattīsta komandas, jāpilnveido spēja darboties komandā. Slimnīcā uzsāk darbu jauni un motivēti mediķi – ir redzamas izaugsmes iespējas, pārņemot labāko no kolēģu pieredzes un papildinot to ar jaunām atziņām. Un svarīgas ir sarunas ar pacientu, jo nereti līdztekus kādai špricei vai tabletei krietni vairāk ir vajadzīga vienkārša aprunāšanās.
Bet reizēm tomēr neizdodas palīdzēt…Kā jūs tiekat galā ar tiem brīžiem, kad pacients aiziet?
– Jā, nāves jautājums medicīnā ir aktuāls, tas visu laiku stāv kaut kur blakus. Esmu sev nodefinējusi, ka no šī jautājuma ir jāspēj norobežoties – jāapzinās, ka nedrīkst mirt ar katru pacientu. Sarunas ar kolēģiem ļoti palīdz. Šādas atbalstošas sarunas emocionāli smagos gadījumos būtu jāpadara par slimnīcas iekšējo kultūru, un esmu gandarīta, ka slimnīcas vadība personāla labbūtībai piešķir lielu nozīmi.
Kā jūs restartējaties? Kas jums palīdz atgūt spēkus pēc ikdienas straujā skrējiena?
– Beidzot esmu iemācījusies atdalīt darbu no sava brīvā laika un censties mājās par darbu nedomāt. Esmu ar sevi vienojusies, ka par darbu domāšu tikai darbā un par to sev vairs nepārmetu. Es daudz lasu, mācos tiešsaistes kursos lietas, kas mani interesē, man patīk pastaigas, un Ventspilī tam ir izcili priekšnoteikumi. Es nejūtos vientuļa, esot kopā ar sevi, bet svarīgi saprast, ka viens neesi spējīgs atrisināt visas pasaules problēmas. Spēks ir komandā.
Avots: Ventas Balss, Foto - Kristaps Anškens
