Uzsākot darba gaitas, parasti netiek domāts par to, kādas sajūtas pārņems brīdī, kad būs laiks pielikt punktu profesionālajai darbībai. Lilita Grinpauka, Ventspils slimnīcas galvenā medicīnas māsa, pagājušajā nedēļā aizvadīja pēdējo darba dienu savā amatā, savai profesijai un Ventspils slimnīcai veltot 45 darba mūža gadus.
Tiekoties ar Lilitu Grinpauku teju dažas dienas pirms viņas došanās pelnītā atpūtā, kārtējo reizi iespējams gūt apstiprinājumu tam, ka mūsdienās senioru vecums ir gandrīz nenosakāms – ja vien pases dati neliecinātu par pretējo, būtu grūti noticēt, ka Lilitas Grinpaukas dzīvē gaidāmas vērienīgas pārmaiņas. «Varbūt kādu gadu vai divus vēl būtu gribējusi pastrādāt, bet radušies apstākļi veicināja lēmumu doties pensijā pieņemt jau tagad,» sarunu iesāk Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas galvenā medicīnas māsa. Lilita Grinpauka pastāsta, ka visu mūžu nostrādājusi vienā darba vietā. Pati nedaudz pasmaida par šo faktu, piebilstot, ka neizklausās pārāk moderni, jo eksperti iesaka mainīt darbu ik pēc trīs pieciem gadiem, taču, tā kā darbs sniedzis iespējas piedzīvot izaugsmes, rutīna slimnīcas galvenajai medicīnas māsai nav pazīstama. «Man ir bijis ļoti piesātināts darba mūžs. Daudz kas vairākkārt ir mainījies, tostarp arī slimnīcas nosaukumi. Sāku kā feldšere, ko šodien saprotam kāārsta palīgu. Mani uzrunāja tā laika Ātrās palīdzības vadītājs dakteris Jānis Čirkšis, aicinot kļūt par slimnīcas ārstnieciskās fizkultūras metodiķi. Labprāt šo piedāvājumu pieņēmu, apguvu šo profesiju, biju pirmā, kas sāka ar to nodarboties, jo līdz tam pacientiem bija pieejamas masāžas, fizioterapija, bet ārstnieciskās fizkultūras nebija,» norāda Grinpauka.
Darba pienākumi paredzēja doties pie pacientiem uz dažādām nodaļām. Neiroloģijas nodaļā, kas tolaik atradās tur, kur tagad ir Ventspils Augstskola, bieži mainījās virsmāsas, tādēļ nodaļas vadītāja daktere Irēna Šalma mudināja uzņemties nodaļas virsmāsas pienākumus. «Un tā iesākās mans vadošais darbs. Es vienmēr esmu vēlējusies, lai, atnākot uz savu darba vietu – slimnīcu, šeit viss būtu sakārtots, lai katrai lietai būtu sava vieta. Tagad šis sapnis ir sasniegts un padarīto var turpināt nākamie šī darba darītāji,» secina Grinpauka.
Nedaudz pakavējoties atmiņās par laiku, kad Lilita Grinpauka tikko iesāka savas darba gaitas, Lilita stāsta, ka medicīna piedzīvojusi milzīgu attīstību, kādreiz bija pavisam cita aprūpe – nebija ne pamperu, ne vienreizējo šļirču, ne venozo sistēmu, tāpat izteikti trūka darbinieku – medmāsas un sanitāres, bet medicīnas māsa ir viens no slimnīcas dzinējspēkiem – pienākumu daudz, atbildība liela. Par slimnīcas galveno medicīnas māsu Lilita Grinpauka sāka strādāt 1996. gadā. Vaicāta, ar kādiem ikdienas pienākumiem bija jātiek galā, Lilita Grinpauka norāda, ka tas ir organizatoriskais darbs slimnīcas nodaļā – ir jānodrošina nepārtraukta darba plūsma, proti, jāplāno māsu darbs, jāsagādā visi nepieciešamie aprūpes līdzekļi, medikamenti. «Man vienmēr ir paticis komandas darbs, ir bijis svarīgi sajust atbalstu no kolēģiem, uzticēšanos. Viens cilvēks visu zināt nevar nekad. Ir situācijas, kad jāprasa kolēģa padoms. Ļoti svarīga ir komunikācija – svarīgi ir nekautrēties vaicāt, kliedēt savas šaubas, jautāt kolēģiem, lai gūtu apliecinājumu, ka netiks pieļautas kļūdas, kas šajā darbā nedrīkst notikt,» atklāj Grinpauka. Lai pacienti un kolēģi uzticētos, ir jābūt pozitīvai attieksmei, «smaids un labestība, protams, arī zināšanas un vēlme nepārtraukti mācīties un attīstīties – tas ir ļoti svarīgi šajā amatā un tas ir ceļš uz cilvēku uzticēšanos». Lilita Grinpauka ir pārliecināta, ka, ja mīli savu darbu, savus ikdienā veicamos pienākumus, nekas nešķiet par grūtu, piedzīvotās grūtības ātri vien aizmirstas. «Man nav bijis daudz rūgto brīžu darbā. Ļoti sarežģīts bija kovida laiks, kad līdztekus pacientiem slimoja arī ļoti daudz kolēģu. Tomēr manā darbā mūžā ir bijušas daudzas uzvaras, kas palīdzējušas atvieglot darba ikdienu. Piemēram, aizsākām slimnīcā uzkopšanas dienestu, bijām šajā ziņā kā celmlauži. Pie mums brauca mācīties kolēģi no visas republikas. Atklājām slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļu, kas bija viena no pirmajām šāda veida nodaļām ārpus Rīgas. Esmu kļuvusi par tādu kā nodaļas krustmāti, jo palīdzēju nokomplektēt darbiniekus. Tāpat esmu apguvusi sociālā darbinieka izglītību, jo sapratu, ka šīs zināšanas atvieglos manu ikdienas darbu. Bijām vieni no pirmajiem, kas sāka nodrošināt pacientu aprūpi mājās. Padarīts ir daudz. Es vienmēr aktīvi esmu iesaistījusies visos procesos – mans raksturs neļauj stāvēt malā un vērot, tas būtu garlaicīgi,» stāsta Grinpauka.
45 gadu laikā gūtā darba pieredze ir milzīga – ja vien būs nepieciešams, virsmāsa ir gatava ar to dalīties, bet tagad viņa vairāk pievērsīsies savai ģimenei, ļausies saviem vaļaspriekiem, sezonas laikā ikdienu piepildīs ar dārza darbiem, ceļos, lasīs, galu galā apzinās to, cik daudz interesanta vēl var darīt tajā laikā, kas vēl līdz pagājušajai nedēļai bija piepildīts ar Ventspils slimnīcas galvenās medicīnas māsas darba pienākumiem.
Avots: Laikraksts "Ventas Balss", Oksana Āboliņa